Džina vēsture

Leģenda

Kā vēsta leģenda, džinu izgudroja 12. gadsimtā holandiešu mūki, kā medicīnisku mikstūru, lai cīnītos ar buboņu mēri un holēru. Tika uzskatīts, ka kadiķogas, kuras bija mikstūras pamatā, varēja dziedēt šo slimību. Savukārt citi uzskata, ka mikstūru pirmo reizi izgatavoja 1550. gadā holandiešu aptiekārs Selvius De La Bo, sajaucot graudu spirtu ar kadiķogām. Mikstūra iznāca vairāk garšīga nekā medicīniski vērtīga. 25. gadus vēlāk Lukas Bols bija pirmais, kurš mikstūru sāka ražot rūpnieciski. Dzērienam piemita izteikta kadiķa garša, un tas tika nosaukts par „jenever” un „genever”, kas no franču valodas vārda „jemevre” nozīmēja „kadiķis”. 

Vecākie džina ražotāji un tā popularizēšana

Laika gaitā vārdi tika pārveidoti un tagad tas tiek rakstīts kā „gin” jeb latviski „džins”. Lukasu Bolu pilntiesīgi var uzskatīt par vecāko pasaules džinu ražotāju pasaulē.
Tā kā angļu kareivji 16. gadsimtā bija holandiešu savienotie, tad atgriežoties Anglijā viņi sāka popularizēt šo dzērienu. Lielu nopelnu par dzēriena popularizēšanu saņem holandietis Vilhelms III, kurš 1689. gadā kļuva par Anglijas karali. Viņš pacēla nodokli franču konjakiem un vīniem, tādā veidā radot labvēlīgu vidi džina popularizēšanai. 18. gadsimtā džinu jau varēja pilntiesīgi uzskatīt par Anglijas nacionālo dzērienu, jo gandrīz katrā mājā to darināja. 

Drīzumā angļu kolonisti ar džinu iepazīstināja visu pasauli. Džinu Anglijā sāka ražot masveidā, kā rezultātā dzēriena kvalitāte kļuva apšaubāma. Džins kļuva lētāks par alu. 1750. gadā Anglijā tika saražots 50 miljoni litru džina, kas vidēji bija tuvu 64 litriem uz vienu cilvēku. Tautas zemāko slāni pārņēma alkoholisma vilnis. Valstsvīri mēģināja kaut kādā veidā kontrolēt situāciju. Tika ieviests nodoklis un licenzēšanas sistēma, kas stingri kontrolēja piegādātājus un alkohola pārdevējus. Kaut arī pastāvēja slepenas džina ražotnes, tomēr parādījās arī daudzas legālas rūpnīcas, kuras ir saglabājušās līdz mūsdienām.

Džins ar toniku

18. gadsimta beigās parādījās toniks (sodas ūdens ar hinīna uzlējumu), kas ļoti harmonēja kopā ar džinu. Tādā veidā radās pasaules populārākais kokteilis, džins ar toniku. Mainījās arī džina sociālais status. Dzērienu sāka lietot augstākā sabiedrība. Džins popularitāti Amerikā iekaroja 20. gadsimta sākumā, kad modē bija tusiņi un džeza vakari. 1920. gadā tika ieviests likums, kas definēja džina īpašības un noteica, ka džinu var ražot izmantojot spirtu ar alkohola saturu 96 %. Mūsdienās Eiropas Savienības normatīvi nosaka, ka gatavā produkta stiprums nedrīkst būt mazāks par 37,5 alk.%. Tas saistīts ar to, ka džins ar zemāku alkohola saturu zaudē savas garšas īpašības.